Ja gribam, lai valdītu miers

SESTDIENAS  KOMENTĀRS

Skatījos televīzijā Igaunijas reportāžas, lasīju avīzē Igaunijas prezidenta paziņojumu, kurā visi nemieru dalībnieki nosaukti par noziedzniekiem. Visi, arī tie, kuri mierīgi bija izgājuši ielās, lai demonstrētu savu nostāju Bronzas karavīra lietā.

Prezidentaprāt, visi, kas domā citādi nekā varas apveltītie, ir noziedznieki, labākajā gadījumā muļķi. Un neba jau tas tā ir tikai pie estiņiem. Rau, kā mūsējie vadošie cenšas, jau kuro reizi pārstrādājot piketu, gājienu, demonstrāciju noteikumus. Atkal grib iekļaut likumā normu, ka pat piketam 15 dienas iepriekš jāprasa atļauja, bet atļāvēja rīcībā simts un viens pants, kas ļauj neatļaut. No mūsu demokrātijām līstin lien ārā totalitārisma āža kāja. Varai nepatīk, ka “visāda tauta” grib izteikt savu viedokli.

Paldies Dievam, mūsējiem te, Latvijā, pietika prāta neaiztikt pieminekli Pārdaugavā, arī Salas-pils pieminekli. Lai jau neremontē, bet gluži nost arī nejauc, kaut gan ne vienreiz vien atzīmēts, ka tur esot bijusi vien tāda pāraudzināšanas iestāde nepareizajiem cilvēkiem. Arī mirušie (kritušie) tiek šķiroti pareizajos un nepareizajos. Nezinu, kā Igaunijā, bet zinu, ka te, pie mums, daudzi jo daudzi vecīši, kurus iesauca 1944. gada augustā, Igaunijas valdības lēmumu pārdzīvo kā spļāvienu sejā. Un ne jau tāpēc, ka mūsu kaimiņvalsts tā izturas tieši pret kritušajiem sarkanarmiešiem.

Karot ar mirušajiem un pieminekļiem ir viszemiskākais, ko cilvēks var izdarīt. Šī patiesība no bērna kājas zināma katram daudz maz normālam cilvēkbērnam. Interesanti, kāpēc par to neko nav dzirdējis demokrātiskajā Amerikā izskolotais Igaunijas prezidents vai Kanādā izglītotā Latvijas prezidente (vodka, vobla, častuškas).

Jā, redziet, Bronzas kareivis estiņiem atgādinot par smagajiem okupācijas gadiem. Paturpinot šādu domu gājienu, ļoti vienkārši nonākt pie secinājuma, ka estiņiem būtu jāizrok un jātransportē uz Latviju senā Tālavas valdnieka karavīru pīšļi, kuru kaps esot kaut kur Valgas tuvumā: tajā kaujā no Tālavas valdnieka rokas krita daudzi igaunīši bāleliņi.

Interesanti, kā šodien izskatītos Francijas kultūrvide, ja kādam no tās demokrātiskajiem prezidentiem ienāktu prātā nojaukt Napoleona panteonu (viņa godkāre iegrūda Franciju kaunpilnā sakāvē) vai sarkano Parīzes komūnas vadoņu kapenes (cik franču asiņu toreiz izlija!). Nīderlandē kā vēstures liecību glabā Pētera I namiņu, Rīgā cara pieminekli tur kaut kādā šķūnī. Ja šādiem demokratizatoriem ļaut vaļu, tad vienīgais piemineklis, ko Rīgā drīkstēs saglabāt, būs Okupācijas muzejs.

Vai par normāliem var uzskatīt cilvēkus, vēl jo vairāk varasvīrus, un vienalga, kur tie sēž — Rīgas vai Tallinas pilī, Kremlī vai pagastmājā, — ja viņi karo ar vēsturi?

Boļševiki atklāti teica: kas nav ar mums, tas ir pret mums (vienalga, dzīvs vai miris), un šāva “buržuāzisko” domu domātājus, nolīdzināja vācu karavīru kapus, nojauca “buržuāzisko laiku” pieminekļus. Vai šodien mūsu demokrātisko valstu vadoņi daudzējādi neiet boļševiku pēdās — ar domām, vārdiem un darbiem? Vai Otrajā pasaules karā kritušo karavīru kapi — nesakopti, ar izbirzušām plāksnītēm — par to neliecina? Brīnāmies, ka mazgadīgie vandaļi kapos apgāž krustus, izrauj ziedus uz nošauto ebreju kapa. Viņiem neviens ne ģimenē, ne skolā nav teicis, ka tā darīt nedrīkst. Varbūt nav teikts tāpēc, ka pieaugušie nezina, kā pateikt: ja jau Valsts prezidents drīkst ļaut postīt kapus, ja lielie onkuļi Saeimā kapus un pieminekļus šķiro labajos un sliktajos, kāpēc pusaudži to nevar darīt pēc sava prāta?

Ne visi igauņi gribēja samierināties ar tādu politiku un izgāja ielās. Mūsu masu mēdiji gan nestāstīja, bet nupat no turienes atbraukušais rēzeknietis teica, ka starp protestētājiem bija daudz igauņu. Paldies Dievam, arī mums Latvijā ir daudz cilvēku, kuri piemiņas dienā nebaidās nolikt ziedus kritušo sarkanarmiešu kapos, atrod labus vārdus tuviniekiem, kuri atbrauc pasērst pie kritušā vectēva, tēva vai brāļa kapa (piemēram, Ozolaines pagastā); netrūkst cilvēku, kuri, kamēr vien spēja, kopa savas zemītes robežās esošās gan vācu zaldāta, gan sarkanarmieša kapu kopiņas. Mums visiem būtu jāseko šo vienkāršu ļaužu paraugam.

Ja vien mēs gribam, lai mūsu ciemā, pilsētā, mūsu valstī valdītu nevis ienaids, bet miers.

Māra NIZINSKA